1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. pilsētas teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī) proklamēja Latvijas Republiku. 2. decembrī sākās vispārējs Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums Latvijas teritorijā. Šajā iebrukumā piedalījās arī Krievijas teritorijā saformētās trīs latviešu sarkano strēlnieku brigādes. Lai gan lielinieki atzina bijušās Krievijas impērijas nekrievu tautu pašnoteikšanās tiesības (Krievijas lielinieku vadonis Vladimirs Uljanovs Ļeņins teica, ka «mēs tās negribam dzīt paradīzē ar rungu»), taču padomju dzīves īstenība allaž ir atšķīrusies no lozungiem. Lielinieki ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas nedalāmību, bet tikko dzimušās Latvijas valsts teritorija bija lemta pirmajai lielinieku okupācijai.
Zemessardze ar vācisku akcentu
1918. gada 22. novembrī Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības sastāvā izveidoja Apsardzības ministriju, pagaidām vakantu atstājot ministra posteni. Par Apsardzības ministrijas pārvaldnieku un ministra biedru iecēla savulaik Krievijas Intendantūras kara akadēmiju beigušo apakšpulkvedi Robertu Dambīti. 6. decembrī par apsardzības ministru iecēla advokātu Jāni Zālīti, savulaik vienu no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem, bijušo Krievijas Valsts domes deputātu. Apsardzības ministrija savas darbības sākumā atradās Rīgas Latviešu biedrības nama telpās Pauluči (tagad Merķeļa) ielā, bet decembrī pārcēlās uz Aleksandra (tagad Brīvības) un Stabu ielas stūri.
Tā kā valsts aizsardzībai trūka līdzekļu, Pagaidu valdība nevarēja izveidot savu karaspēku. Faktiskā vara, tostarp arī militārā, atradās vācu okupācijas iestāžu rokās, un Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība bija spiesta lūgt palīdzību vācu varasiestādēm. 7. decembrī apsardzības ministrs Jānis Zālītis parakstīja līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto Latvijā Augustu Vinnigu par kopēja karaspēka veidošanu. To bija paredzēts dibināt pēc nacionālā principa. Par Latvijas Zemessardzi nosauktā karaspēka priekšgalā bija domāts nostādīt neitrālas valsts virsnieku, taču pagaidām to komandēt uzdeva vācu armijas majoram Oskaram Šaibertam. Šo bruņoto spēku gan Latvijas vēstures literatūrā, gan starpkaru brīvvalsts laikā, gan mūsdienās vairāk pazīstam dēvētu par landesvēru. Tajā bija plānotas 26 kājnieku rotas (18 latviešu, septiņas vācu, viena krievu) un piecas artilērijas baterijas (trīs latviešu, divas vācu), kopā 6000 brīvprātīgo. Vācbaltiešiem ar savu rotu formēšanu veicās labāk nekā latviešiem, jo, lai arī gada beigās latviešu vienībās skaitījās ap 1500 karavīru, tad atkāpjoties no Rīgas varēja saskaitīt tikai divus simtus Ulmaņa valdībai uzticīgu karotāju.
Arvien tālāk uz rietumiem
Zem lielinieku militāra spiediena Pagaidu valdība kopā ar nedaudzajām tai uzticīgajām latviešu karavīru vienībām 1919. gada 2. janvārī atstāja Rīgu, pārbraucot uz Jelgavu. 5. janvārī Jelgavā ar apsardzības ministra priekšrakstu Nr. 55 dibināja pirmo lielāko latviešu karaspēka vienību - Atsevišķo latviešu bataljonu -, kuru komandēt uzņēmās toreizējais apakšpulkvedis Oskars Kalpaks. Bataljonā sākotnēji bija divas rotas: Cēsu rota un Virsnieku rezerve (vēlākā 1. Neatkarības rota). Šajā pirmajā lielākajā Pagaidu valdībai pakļautajā vienībā iekļāva arī Latgales apakšvirsnieku un virsnieku, kā arī Rīgas trīs apsardzības rotu atlikušos vīrus. Bataljons kā atsevišķa struktūrvienība ietilpa Latvijas Zemessardzes jeb landesvēra sastāvā un bija pakļauts tā vadības (Zemessardzes Virsštāba jeb Landesvēra Oberštāba) operatīvajiem rīkojumiem, kaut arī «kalpakiešu» (tā drīz vien sāka dēvēt bataljona vīrus) apgādi ar pārtiku un apģērbu noteica pēc Apsardzības ministrijas normām.6. janvārī ar pavēli Nr. 2 Kalpaks bataljona saimniecības nodaļai noteica karavīriem izsniedzamās pārtikas normas: maize - 1¼ mārciņa (viena mārciņa bija apmēram 400 gramu), gaļa - ¾ mārciņas, putraimi - ¼ mārciņas, kartupeļi vai kāposti - 1 mārciņa, sāls - 25 grami, sīpoli - 8,5 gramu, marmelāde - 125 gramu dienā. Konservus bija atļauts izsniegt pa vienai kārbai diviem cilvēkiem dienā, turklāt tikai tiem karavīriem, kurus sūtīja izlūkošanā vai uz attālākiem posteņiem. Šiem produktiem bija jānāk no vācu armijas noliktavām, taču nodibināt sakarus ar vācu landesvēra intendantūru izdevās tikai tad, kad bataljona štābs izvietojās Rudbāržu muižā, bet saimniecības nodaļa - Plānes mājās. Turklāt landesvēra intendantūra spēja apgādāt bataljonu tikai ar tiem produktiem, kuri viņiem bija, pārējos nācās iegādāties pirkšanas vai biežāk rekvizīciju ceļā.
5. janvāra vakarā Pagaidu valdības pārstāvji - apsardzības ministrs Zālītis un iekšlietu ministrs Miķelis Valters kopā ar Studentu rotu, kuru piedalīja Pagaidu valdībai kā apsardzes vienību -, atstāja Jelgavu un devās uz Liepāju.
Kopā ar citiem pretlielinieciskajiem formējumiem no divām rotām sastāvošais Atsevišķais latviešu bataljons Padomju Latvijas armijas pārspēka priekšā turpināja atkāpšanos uz Dobeli, tālāk uz Lielauci. Šeit 16. janvārī «kalpakieši» izcīnīja pirmo kauju un guva pirmo uzvaru pār lieliniekiem. Taču, tā kā landesvēra vācu daļas turpināja atkāpties, to nācās darīt arī Kalpaka vīriem.
22. janvārī Atsevišķā latviešu bataljona 2. rota kopā ar vācu landesvēra Rādena rotu izcīnīja kauju pie Skrundas skolas, kurā guva uzvaru, taču taktisku apsvērumu dēļ arī šoreiz bija jāatkāpjas pāri Ventai. 24. janvārī pie Aizporu mājām beidzās Atsevišķā latviešu bataljona atkāpšanās ceļš, «kalpakiešu» štābs nostiprinājās Rudbāržu muižas ēkā. Frontes līnija nostabilizējās, taču stāvoklis joprojām palika kritisks.
Liepāja - Latvijas galvaspilsēta
Lielinieki, ieņemot Kuldīgu un Ventspili, puslokā apņēma Liepāju, kur atradās Latvijas Republikas Pagaidu valdība ar Ulmani priekšgalā. Par laimi, tālāk lielinieki negāja. Kā galveno iemeslu lielinieku uzbrukuma neturpināšanai var minēt Igaunijas armijas panākumus savas zemes atbrīvošanā no «sarkanās sērgas», pārņemot kaujas iniciatīvu Dienvidigaunijā. Tur lielinieku spēki atradās sabrukuma priekšā. Tādēļ padomju Latvijas armijas vadība pieņēma lēmumu galveno uzbrukuma virzienu vērst uz ziemeļiem, pret Igauniju, pārvietojot uz turieni ievērojamus militāros spēkus, kuros bija kaujasspējīgākās vienības. Līdz ar to Kurzemē palika lai arī skaitliski gana liels (ap 11 000 vīru liels), tomēr kaujas sastāva ziņā būtiski vājāks (kaujas sastāvu rēķina ap 8 000 vīru) padomju armijas grupējums. Turklāt tobrīd neveidojās laba sadarbība starp augstākajiem lielinieku karaspēka komandieriem. Padomju Latvijas armijas formālais vadītājs bija visas Padomju Krievijas Sarkanās armijas komandieris Jukums Vācietis, kurš neatradās Latvijā, bet par visām varītēm gribēja būt galvenais pavēļu devējs arī šeit. Komunikācija ar Padomju Latvijas armijas komandiera vietnieku, bijušo latviešu strēlnieku virsnieku, krievu armijas apakšpulkvedi Pēteri Avenu (kura mazdēls ir tas pats krievu miljonārs, kurš nesen vēlējās Ogres muzejā rīkot bēdīgi slaveno porcelāna izstādi) īsti neizdevās, jo lielinieku vienības Igaunijā nevarēja vienoties par pakļautību padomju Latvijas armijas vadībai. Rezultātā lielinieku uzbrukums Kurzemē apstājās.
Šajā Latvijas Pagaidu valdībai grūtajā laikā Liepājā ieradās Igaunijas kuģis Vasa, kuru Igaunijas armijas virspavēlniecība sūtīja iespējamai Latvijas Pagaidu valdības un tai uzticīgo karaspēka vienību evakuācijai no Liepājas lielinieku uzbrukuma gadījumā. Ar šo kuģi, kopā ar kapteini Voldemāru Beķeri, kuru Pagaidu valdība bija sūtījusi uz Skandināvijas valstīm un Igauniju meklēt palīdzību cīņā pret lieliniekiem, Liepājā ieradās arī daži Igaunijas karavīri. 27. janvārī igauņu karavīri ieradās Rudbāržos Atsevišķā latviešu bataljona štābā. Igauņu pārstāvju stāstījums par savu bruņoto spēku veiksmīgo cīņu pret lieliniekiem jūtami uzlaboja kalpakiešu cīnītāju kaujas garu, ko pierādīja arī sekmīgā Skrundas kauja divas dienas vēlāk. 29. janvārī kalpakieši izcīnīja pirmo lielāko uzvaru pār lieliniekiem, ieņemot Skrundu. Šajā kaujā piedalījās arī igauņu karavīri. Skrundas kauja bija pirmā, kurā igauņu un latviešu nacionālo bruņoto spēku karavīri kopīgi cīnījās pret lieliniekiem.
Šajā laikā izirstošās vācu 8. armijas vienības pakāpeniski sāka aizstāt ar tā sauktajiem freikorpiem jeb brīvkorpusiem - brīvprātīgo vienībām, kuras tika formētas gan pašā Vācijā, gan Latvijas teritorijā un kuros iestājās arī daļa 8. armijas karavīru. Lielinieku neokupētajā Latvijas daļā 1919. gada sākumā freikorpi tika apvienoti vācu armijas 6. rezerves korpusā. Cilvēki freikorpos stājās ar dažādu motivāciju: bija vācu ideālisti patrioti, kuri gribēja aizstāvēt savu dzimteni no lieliniekiem un «sarkanajām briesmām», bija tādi, kas gribēja iegūt zemi un palikt Latvijā uz dzīvi, taču pārsvarā tie bija «fortūnas kareivji» - piedzīvojumu, vieglas peļņas un laupījuma meklētāji, kuriem Vācijā valdošā bezdarba un pēckara haosa apstākļos nebija ko darīt.
Somijas pestītājs un «Svētku nakts»
1919. gada 1. februārī Liepājā, tērpies privātās drēbēs, ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs - viņam līdzi nāca Somijas pestītāja no lieliniekiem slava. Ģenerālis fon der Golcs apvienoja Kurzemē dislocēto 6. rezerves korpusu, no vācu brīvprātīgajiem saformēto Dzelzs brigādi, kuru vēlāk pārveidoja par divīziju (lai gan organizatoriski šī vienība neskaitījās ne landesvērā, ne 6. rezerves korpusā) un Baltijas landesvēru, kura sastāvā ietilpa arī 1. Atsevišķais latviešu bataljons Kalpaka vadībā. Latvijā Golcam nācās darboties citādāk nekā Somijā - šeit viņš bija ne tikai reālais kaujas darbības vadītājs, bet arī vācu okupācijas varas realizētājs un beigu beigās arī šīs varas politikas bīdītājs, kas viņu neatkarīgās Latvijas valsts vēsturē ierindoja tās pretinieku pusē.
No 5. februāra par Baltijas landesvēra komandieri (vienlaikus pildot arī Oberštāba priekšnieka pienākumus) bija iecelts bijušais ķeizariskās Vācijas armijas majors Alfrēds Flečers. Neraugoties uz vācu liktajiem šķēršļiem, latviešu karaspēks Kurzemē pieauga. 3. februārī Kalpaka komandētajā bataljonā bija 276 vīru (reāli kaujas vienībās 245). Divas nedēļas vēlāk ieradās pirmais papildinājums - Atsevišķā (Studentu) rota. Pagaidu valdība Liepājā un tuvākajos pagastos bija izsludinājusi vairākas mobilizācijas, kuras deva rezultātus. 1. martā Atsevišķajā latviešu bataljonā jau bija 600 vīru. 1919. gada februāra vidū landesvēra kopējais skaits bija apmēram 3000 karavīru, no tiem kaujas sastāvs - 1800 vīru. Dzelzs divīzijas skaitliskais sastāvs bija apmēram 2000 vīru. Kopējais smago ieroču skaits bija apmēram 150 ložmetēju, 18 lielgabalu, viens bruņotais automobilis un apmēram desmit lidmašīnas. Marta beigās landesvēra štats jau bija gandrīz pilnībā nokomplektējies atbilstoši iecerētajiem plāniem.
Jaunieceltais landesvēra komandieris sāka aktīvu darbību, un pirmais lielais panākums bija Kuldīgas ieņemšana 12. februārī. Uzbrukums ieguva segvārdu Festnacht (Svētku nakts), un Kuldīgas ieņemšanā piedalījās landesvēra vācu vienības. Turpinot tālāku virzīšanos Kurzemē, 24. februārī landesvēra vienības ieņēma Ventspili, turpmākajā kauju gaitā virzoties Tukuma-Rīgas līča virzienā.
«Balodi, palieciet manā vietā…»
3. martā sākās apvienoto vācu-latviešu spēku kopīgais uzbrukums lielinieku frontē. Uzbrukuma trešajā dienā - 6. martā -, pie Airīšu un Skudru mājām netālu no Skrundas notika pārpratuma sadursme starp latviešu un vācu karaspēka vienībām. Biezās miglas un nemākulīgi izvestās izlūkošanas dēļ viņi noturēja viens otru par lieliniekiem un sāka savstarpējo apšaudi. Tās laikā krita Atsevišķā Latviešu bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitinants Jānis Krievs un vācu artilērijas baterijas komandieris leitnants Roberts Šrinders.
Kalpaka vietā bataljonu komandiera amatā stājās kopvedis (pulkvedis-leitnants) Jānis Balodis. 21. martā bataljonu pārveidoja par brigādi, par brigādes štāba priekšnieku iecēla pulkvedi-leitnantu Ludvigu Bolšteinu. Jaunizveidotā brigāde sastāvēja no trim bataljoniem: 1.Latvijas Neatkarības bataljona, 2. Cēsu bataljona un 3. Atsevišķā studentu bataljona. Brigādi saskaņā ar apsardzības ministra pavēli sāka dēvēt par «Latvijas armijas dienvidus grupu», lai gan vienotas armijas šajā laikā vēl nebija.
Pirms došanās uz fronti jaunpienākušie karavīri deva Pagaidu valdībai svinīgo solījumu (pirmais svinīgais solījums Latvijas bruņotajos spēkos): «Iestājušies Latvijas apsardzības karaspēkā šinī grūtajā brīdī, mēs apzināmies pilnīgi to grūtumu un neatlaidību, ko mums prasa zeme visas tautas interešu vārdā. Mēs apņemamies un svinīgi apsolāmies ar visiem spēkiem un saprašanu stāvēt par Tautas padomes Pagaidu valdību, kas ir vienīgā augstākā vara Latvijas valstī, līdz ar visas tautas vēlētas Satversmes sapulces sanākšanai. Saviem priekšniekiem mēs apņemamies paklausīt bez ierunām un kurnēšanas un padodamies visiem valdības apstiprinātiem kara likumiem un valdībai.» Kopējais pretlieliniecisko spēku uzbrukums noslēdzās 26. martā. Tā rezultātā no lieliniekiem bija atbrīvota visa Kurzeme un liela daļa Zemgales.
Liepājas pučs
Neatkarīgi no labvēlīgās situācijas uzbrukuma turpināšanai pret lieliniekiem fon der Golcam padotie spēki izturējās pasīvi. Tas izskaidrojams ar politiskajām pretrunām starp Latvijas Republikas Pagaidu valdību, kura konsekventi iestājās pret Latvijas ģermanizāciju un kolonizācijas mēģinājumiem, un vāciešiem, kuri gribēja atjaunot Baltijas muižniecības priekšrocības. Sākumā vācbaltiešu karaspēka vienības cīnījās kopā ar latviešu karavīriem, bet abu pušu turpmākie mērķi atšķīrās. Pat neraugoties uz to, ka Pagaidu valdības un Tautas padomes darbībā iesaistījās vairāki vācbaltiešu politiķi, šīs minoritātes pārstāvji centās veidot un realizēt savu izpratni par to, kādai jābūt Latvijas valstij. Īsumā vairuma vācbaltiešu politiķu idejas var raksturot šādi - mērķis bija pēc iespējas saglabāt līdzšinējās privilēģijas, vācu kultūras un valodas dominanti, nodrošināt aristokrātijai un etniskajiem vācbaltiešiem nesamērīgi plašu, pat noteicošu pārstāvniecību valsts likteņa lemšanā.
Lai īstenotu šos mērķus, 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika vācu militārās varas un vācbaltiešu inspirēts pučs ar nolūku gāzt Ulmaņa Pagaidu valdību. Galvenais militārais spēks Liepājā tobrīd bija no frontes it kā atpūtai atvestā Hansa fon Manteifeļa komandētā landesvēra trieciennodaļa un Pfeifera «Brīvkorpuss», kas sastāvēja no Rietumu frontē savervētajiem karavīriem. Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants Sergejs Staprāns 9. aprīlī ziņoja J. Zālītim: «Rietum-Prūsijas (resp., Pfeifera) brīvprātīgo korpusa karavīri apģērbti ļoti labi. Šeit tiek turēti speciāli priekš sacelšanās apspiešanas. Sastāv no brīvprātīgajiem, lielāko tiesu no franču frontes, kopā ap 1800 vīru [..] Garastāvoklis vislabākais, gandrīz visi monarhisti.»
Pagaidu valdības pārstāvjiem izdevās paglābties uz tvaikoņa Saratov, kas britu kara kuģu aizsardzībā stāvēja Liepājas ostas reidā. Pagaidu valdības vietā vācieši mēģināja izveidot sevišķu Militāro direktoriju ar vācu juristu O. Barkovski priekšgalā. Šajā Direktorijā uzaicināja piedalīties arī 1. Atsevišķās Latviešu brigādes komandieri pulkvedi Jāni Balodi, kurš atteicās, paliekot uzticīgs Pagaidu valdībai.
Aprīļa beigās Direktorijas vietā izveidoja proģermānisku Pagaidu valdību, kuras priekšgalā nostādīja pazīstamo mācītāju, rakstnieku un publicistu Andrievu Niedru. Šajā valdībā noteicošā loma bija vācu muižniecībai un vācu militāristiem. Niedras valdība pilnībā atbalstīja vācu militāristu centienus pārvērst Latviju par Vācijas provinci.
Rīga ieņemta… Vai atbrīvota…
22. maijā sākās pretlieliniecisko spēku vispārējs uzbrukums Rīgai. To vadīja Baltijas landesvēra komandieris majors A. Flečers. Pirmais Rīgā ielauzās barona fon Manteifeļa vadītais Landesvēra triecienbataljons. Rīgas ielās nopietnākas cīņas nenotika. Pēc Rīgas ieņemšanas, atbildot uz lielinieku «sarkano teroru», vācieši atriebjoties sāka savu teroru. Vācu karavīri ielenca veselus namu kvartālus, izdarīja plašas kratīšanas un arestus, notika nošaušanas bez tiesas, kaut vai sarkana lakata vai aizdomīga ārējā izskata dēļ.
Liela nozīme Rīgas ieņemšanas operācijā bija firsta Anatolija Līvena komandētajai Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļai, kuru sauca arī par Firsta Līvena nodaļu. Jau 1919. gada 15. janvārī bijušais Krievijas armijas virsnieks, vācbaltiešu izcelsmes muižnieks firsts (kņazs) Anatolijs Līvens Liepājā sāka formēt brīvprātīgo karavīru vienību cīņai pret lieliniekiem. Nodaļā iestājās krievu, vācbaltiešu, igauņu un latviešu tautību karavīri, kas bija dienējuši bijušajā Krievijas armijā. Nodaļa ideoloģisku apsvērumu dēļ neietilpa Baltijas landesvēra sastāvā, bet kauju laikā darbojās saskaņā ar tā Oberštāba pavēlēm. Pats Līvens deklarēja, ka atzīst Latvijas neatkarību un vēlāk Cēsu kauju laikā «Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienība» ievēroja latviešiem labvēlīgu neitralitāti. 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Latvijas teritorijā pret lieliniekiem cīnījās arī krievu pulkveža M. Afanasjeva Latgalē saformētā vienība, kura vairākumā sastāvēja no bijušajiem krievu armijas virsniekiem. Afanasjeva vienība jau 1919. gada janvārī tika pārvesta uz Narvas rajonu, kur iekļāvās ģenerāļa Judeniča komandētājā pretlielinieku Ziemeļrietumu frontē. 1919. gada jūlijā to pašu izdarīja arī firsta Līvena vienība, tobrīd pārdēvēta par Firsta Līvena Brīvprātīgo korpusu.
Baloža komandētās Latviešu atsevišķās brigādes uzdevums bija atbrīvot no lieliniekiem Jūrmalu no Slokas līdz Rīgai, ko tā sekmīgi arī veica. Rīgā latviešu vienības ienāca 23. maijā. Brigādes štābs novietojās Ģertrūdes ielā 19, bet latviešu karavīru klātbūtne kaut nedaudz ierobežoja vācu teroru.
«Saulīte» pie «veidenbaumenes»
1919. gada 28. februārī Pagaidu valdības apsardzības ministrs Zālītis, lai izceltu latviešu karavīru savdabību un atšķirtu tos no pārējām pret lieliniekiem karojošajām daļām (pārsvarā vācu), izdeva pirmo pavēli par latviešu karavīru formas apģērba un dienesta pakāpēm.
Šajā pavēlē noteica vienotu latviešu karavīru formastērpu no «pelēkas latviešu vadmalas», sastāvošu no cepures, šineļa, frenča un biksēm. Frenča un šineļa apkakli rotāja «tautas krāsu lentes uzšuvumi» (dienesta pakāpi apzīmējošas zīmotnes jeb petļicas) - četrkantīgs sarkans rombs ar baltu svītru, kas zīmotni dala pa diagonāli, bet cepuri - «Latviešu kokarde», kas bija mazliet pārveidota Burharda Dzeņa izstrādātā Latvijas valsts ģerboņa veidā. Šīs pirmās latviešu karavīru formas tērpa cepures vēlāk militāristu vidū ieguva neoficiālu nosaukumu «Baloža cepures», bet parastie civilisti tās sauca par «veidenbaumenēm». Tā kā latviešu karaspēka vienības auga straujāk nekā iespējas tos apgādāt ar jaunā parauga formām, kā atšķirības zīmi uz kreisās rokas valkāja apsēja veidā nacionālas krāsas lenti.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita